3# Latvijas eiro pozīciju meklējot

Pēdējās nedēļās gaidīju Eiropas Savienības (ES) līderu un lēmumu pieņēmēju idejas un priekšlikumus nu jau esošās ekonomiskās krīzes vadībai, tomēr Rietumu frontē bez pārmaiņām: vispārējs klusums, ko beidzot iztraucēja Vācijas un Francijas priekšlikums finansēt atkopšanos caur ES budžetu, kas patiesībā nemaz nav jauns risinājums. Šīs idejas īstenošanai pastāv ne tikai reāli politiski šķēršļi – nav skaidrs arī tas, vai tādas valstis kā Latvija būtu ieguvējas piedāvātajā finansējuma modelī. Drīz vien parādījās ziņa, ka Austrija, Dānija, Nīderlande un Zviedrija iebilst šim priekšlikumam un piedāvā atbalstu administrēt kā aizdevumu. Būtībā centrālais konflikts var tikt reducēts uz šīm politisko viedokļu atšķirībām: stimuls vai nu grantu, vai aizdevuma formā. Tomēr, pirms iedziļinos dažādu ideju tehniskajā daļā, vēlos atgriezties pie eirozonas vēsturiskā stāsta.

Iepriekšējā rakstā ievietoju šo bildi, solot pie tās atgriezties.

Grafikā ir attēlots astoņu valstu obligāciju ienesīgums. Obligācija ir finanšu instruments jeb investīciju rīks, kas ļauj ieguldīt uzkrājumus, šādi (cerams) veicinot uzkrājumu vērtības pieaugumu. Skaidrai naudai vērtība laika gaitā samazinās, pieņemot, ka ekonomisko vidi raksturo inflācija. Ja tev kontā ir uzkrāti 100 eiro un gada inflācija ir 2%, tad faktiski tava uzkrājuma vērtība samazinās līdz 98 eiro. Savukārt, ja tu pieņem lēmumu iegādāties kādas valsts obligāciju 100 eiro vērtībā ar noteiktu gada procentu likmi 2% apmērā, tad tava uzkrājuma vērtība gada laikā ir palikusi stabila, jo obligācijas ienesīgums kompensē inflācijas tempu.

Attēlā var redzēt, ka vēl 1993. gada beigās šīm astoņām valstīm obligāciju ienesīgums manāmi atšķīrās, kas atspoguļoja investoru vērtējumu par attiecīgās valsts ekonomikas kapacitāti: lielāka procentu likme norāda uz lielāku risku saistībā ar valsts gatavību atmaksāt ieguldījumu obligāciju īpašniekiem. Konservatīvi ekonomikas apskatnieki ierasti brīdina par potenciālu valsts bankrotu pieaugošu procentu likmju gadījumā. Tomēr šis ir kļūdains skatījums uz monetāriem procesiem. Atminamies, ka obligāciju izdošana ir brīvprātīgs un labprātīgs valdību solis: tām nav nepieciešams ārvalstu kapitāls, lai izdotu savu valūtu. Valstis ar suverēnu valūtu nevar bankrotēt. Ja valsts sāk uztraukties par pieaugošām obligāciju procentu likmēm, tas parasti ir saistīts ar šīs valsts valūtas fiksēto maiņas kursu attiecībā pret citām valūtām. Ja, piemēram, Grieķijas centrālā banka sola apmainīt vienu drahmu pret desmit itāļu lirām, tad valūtas – un līdz ar to obligācijas procentu likmju – stabilitāte ir atkarīga no šī solījuma. Ja investori redz, ka Grieķijas centrālā banka nespēs pildīt šo solījumu valstī pieaugošas inflācijas dēļ (par vienu grieķu drahmu var nopirkt tikai piecas itāļu liras), tie var sākt uzbrukt valūtai, saderot uz to, ka Grieķijas centrālā banka nespēs uzturēt fiksēto maiņas kursu. Šajā brīdī, visticamāk, Grieķijas valdība nolems atcelt šo solījumu, kas ārvalstu investoru acīs padarīs grieķu valūtu vēl riskantāku.

Kā var nojaust – investoriem mūsdienās ir diezgan liela vara pār suverēnām valdībām, tomēr tā nav bijis vienmēr un to nevajadzētu pieņemt kā normu. Ir svarīgi atcerēties valūtas radīšanas secību: nacionālais parlaments pieņem likumu par budžetu un Valsts kase instruē centrālo banku kreditēt uzņēmumu/privātpersonu bankas kontus. Valstij nav nepieciešami ārvalstu investori, lai veiktu šos maksājumus. Investori ir nepieciešami tikai tad, ja valsts vēlas piesaistīt ārvalstu kapitālu. Šādā gadījumā valdībai ir jāsniedz garantijas, ka izsniegtie aizdevumi saglabās savu vērtību, un fiksēti valūtu maiņas kursi ir viens no šādiem garantiem. Tieši šī nespēja noturēt fiksētu valūtas maiņas kursu, kā rezultātā investori spēja uzbrukt valūtām, veicinot devalvāciju un tai sekojošu inflāciju, bija viens no iemesliem, kāpēc ideja par vienotu valūtu – eiro – likās tik pievilcīga.

Un pievienotajā attēlā var labi redzēt – kāpēc. Līdz ar Māstrihtas līguma noslēgšanu un vairāku valstu izteikto gatavību pieņemt eiro, investoru vērtējumā samazinājās šo valstu valūtu risks – obligāciju procentu likme. Grieķijas obligāciju ienesīgums nokrita no gandrīz 25% 1992. gadā līdz 6% 1998. gadā. Analītiķu acīs šī bija izslavētā konverģence – dažādu nacionālo ekonomisko struktūru saplūšana un līdzsvarošanās. Investoru kapitāls strauji sāka plūst uz perifērijas valstīm, jo perifērijas asociējās ar daudz mazāku risku un daudz lielāku iespējamo kapitāla ienesīgumu. Lielāka kapitāla pieejamība izklausās lieliski, taču vienmēr ir jāpievērš uzmanība investīciju mērķiem. Šajā gadījumā ārvalstu kapitāls galvenokārt finansēja pieaugošu patēriņu, kā arī nekustamo īpašumu tirgu. Tā vietā, lai valstis izmantotu pieejamās investīcijas ekonomikas attīstīšanai un pilnveidošanai, veicinot produktivitāti, finanšu izlietojums bija spekulatīvs, kas ilgtermiņā samazināja šo valstu konkurētspēju. Protams, te nevar vainot tikai Eiropas Centrālo banku un Vāciju, tomēr vispārējais intelektuālais noskaņojums veicināja neproduktīvus kapitāla ieguldījumus un vieglprātīgu paļaušanos uz to, ka vienota valūta un investoru uzticība pati par sevi rezultēsies augstas pievienotās vērtības ekonomikā. Līdzības ar Latviju pēc 2004. gada ir acīmredzamas, bet tās izvērsīšu citā rakstā.

Papildu blakusefekts kapitāla plūsmai uz perifēriju bija šo nomaļo valstu tirdzniecības bilances strauja pasliktināšanās. Kā norādīju, viens no kapitāla izlietojuma veidiem bija tieši patēriņa veicināšana, kas izpaudās Vācijas preču un pakalpojumu iepirkšanā. No Vācijas skatpunkta viss bija brīnišķīgi: vācu bankas aizdeva kapitālu perifērijai, kas iepirka vācu ražotās preces, šādi atgriežot finanses vācu bankās. No perifērijas viedokļa viss izskatījās pretēji: lai gan mājsaimniecībai tagad piederēja labs vācu auto, tomēr tai bija arī parāds. Un, tā kā ekonomika kopumā kļuva aizvien mazāk konkurētspējīga, šo parādu nomaksāt kļuva aizvien grūtāk. Tikmēr vienotā valūta šo nevienlīdzību slēpa. Ierasti, ja valsts tirdzniecības bilance pasliktinās un tās valūtas kurss ir fiksēts, tad eksportu var veicināt, devalvējot valūtu. Šādā gadījumā attiecīgās valsts preces un pakalpojumi kļūst lētāki. Bet atkal – vienotā valūta nepieļāva devalvāciju un tātad vienīgais veids, kā turpināt finansēt ekonomiku, bija turpmāka aizņemšanās.

No finanšu institūciju skatpunkta raugoties, šis izkārtojums neparedzēja faktiski nekādu risku. Ekonomikas politikas profesors Marks Blaits (Mark Blyth) savā grāmātā Austerity: the history of a dangerous idea nosauca šo procesu par “morālā kaitējuma virsotni”: pirmkārt, samazinājās valdību obligāciju risks; otrkārt, inflācija tika atcelta, jo ECB solīja to turēt zem 2% līmeņa; un, treškārt, obligācijas kļuva par bez-riska aktīvu. Zinot, ka vienota valūta praktiski nozīmēja to, ka stiprās ekonomikas (piemēram, Vācija, Nīderlande) kļuva piesaistītas vājākām ekonomikām (Itālija, Grieķija), bankas varēja iegādāties trūcīgāko valstu obligācijas, neuztraucoties par to maksātspēju. Turklāt, jo vairāk vājo valstu obligāciju nonāca to  bilancē, jo lielāka bija iespēja, ka šīs bankas tiktu glābtas, ja attiecīgās valstis nespētu apkalpot parādsaistības. Pretējā gadījumā eirozona pārstātu funkcionēt.

Eiro ieviešana jau no paša sākuma radīja sistēmisku morālu kaitējumu, kas vainagojās 2010. – 2011. gada finanšu krīzē, jo bankas izmantoja valstu obligācijas kā ķīlu, lai aizņemtos no citām finanšu institūcijām vai institucionāliem investoriem (pensiju fondiem) un cita starpā iegādātos arī bēdīgi slavenos ASV hipotekāros kredītus. Tieši tāpēc attēlā var redzēt, ka attiecīgo valstu obligāciju ienesīgums atkal polarizējās, jo ilūzija par šo valstu reālo ekonomisko kapacitāti tika sagrauta brīdī, kad finanšu sistēma sastinga. Eiropas Savienība un eirozona bija kļuvusi nevis par vienotu ekonomisku zonu ar vienotu ekonomisku struktūru, bet gan par konfliktējošu savienību ar izteiktiem kreditoriem un debitoriem. Jebkuras runas par vienotu Eiropu un aizvien dziļāku integrāciju kļuva – par retoriku. Nespēja reaģēt uz COVID-19 pandēmiju un ieilgušās sarunas par to, vai ekonomikas stimulu organizēt kā tiešus grantus vai kā aizdevumus, sakņojas monetārās arhitektūras un to pavadošās ideoloģijas būtībā: kreditorvalstis stāv uz morālā paštaisnuma ass, pļāpājot par debitorvalstu nespēju finansēt savu veselības aprūpi un atsakoties saredzēt šo procesu savijumu. Vienmēr var norādīt uz debitorvalstu korumpētību un nekompetenci, bet, tieši pateicoties tam, kreditorvalstis ir kļuvušas par kreditoriem.

Nākamajā rakstā sākšu iztirzāt 2008. gada finanšu krīzi un to, kā tā ietekmēja eirozonu. Uzskatu, ka šī krīze joprojām nav beigusies un ielāpi, kas tika iešūti, lai noslēptu eirozonas trūkumus, šobrīd sāks irt vaļā. Nav pamata pieņemt, ka iestrādātās institucionālās pretrunas atrisināsies pašas no sevis – kādai no pusēm nāksies kaut ko zaudēt.

P.S. Ja ir vēlme lasīt jaunāko literatūru par ekonomikas teoriju, vēsturi un jauniem skatījumiem uz notiekošo, iesaku pasūtīt šīs divas grāmatas:

https://stephaniekelton.com/book/

http://cup.columbia.edu/book/angrynomics/9781788212793

Šie autori ir vieni no šobrīd ietekmīgākajiem ekonomikas analītiķiem un raksta visai pieejamā valodā.