Mēs varam atļauties jebko

Viena no Latvijas informatīvās telpas šī brīža galvenajām problēmām ir izglītojošu materiālu trūkums. Ziņas un notikumu reportāžas pārsvarā tiek integrētas jau esošajā zināšanu bāzē, taču netiek problematizēts konceptuālais ietvars, kas piešķir jēgu lasītajam vai dzirdētajam. Tomēr domājošas publikas priekšnosacījums ir aktīva intelektuāla iesaiste aktuālo procesu analīzē, kas savukārt paredz nepieciešamību pēc atbilstošu instrumentu apguves. Faktu izklāstam ir jābūt ne tikai kontekstuālam – lasītājam ir jāgūst iespēja interpretēt izlasīto noteiktā analītiskā ietvarā.

 Redel ir komunikācijas kanāls, kurā centīšos novērst minētos informatīvās telpas trūkumus, piedāvājot konsekventu politisko un ekonomisko notikumu analīzi, norādot uz konkrētiem problēmu risinājumiem dažādos līmeņos. Regulāri piedāvāšu arī atkāpes no aktuālās tematikas, iezīmējot noteiktu problēmu vēsturisko dimensiju.

Kopš valstiskās neatkarības atgūšanas mūsu sabiedrībā ir valdījusi pārliecība, ka cītīgs darbs ir personiskas un ģimeniskas labklājības pamats. Lai smags darbs tik tiešām ļautu labi nopelnīt, mums bija nepieciešama sava valsts. Attiecības starp indivīdu un sabiedrību negaidīti kļuva vienpusējas – no uzņēmēja skatpunkta raugoties, līdzcilvēki kļuva par potenciāliem klientiem, par iespējamu peļņas avotu. Turpretī sociālās palīdzības sistēma tika uzlūkota drīzāk kā slogs, nevis sabiedrības solidaritātes izpausme.

Par sociāli nozīmīgu līdz šim ir atzīta teju jebkura privāta iniciatīva, pat ja tā izputināja līdzcilvēkus, iedzina tos izmisumā. Finanšu sektora radītais posts tam ir spilgts apliecinājums – joprojām ir grūti atrast lingvistiskus līdzekļus, kas ļautu pārliecinoši un kompetenti kritizēt šo komercdarbības formu – ne tāpēc, lai to aizliegtu, bet lai tai ierādītu sociāli produktīvu lomu.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sabiedrība ir lielākoties paļāvusies uz Rietumu pasaules piemēru un vadību, necenšoties veidot autentisku, neatkarīgu skatījumu uz pašu valsts attīstības politiku. Brīvais tirgus, Eiropas valūta, ierobežota valsts loma tautsaimniecībā, konkurence gandrīz ikvienā sociālās dzīves jomā – visi šie koncepti tika nekritiski pieņemti kā sabiedrības organizēšanas principi. Privātās uzņēmējdarbības glorificēšana ir gājusi roku rokā ar publiskā sektora iniciatīvu dēmonizēšanu, mītiski ticot, ka valsts iejaukšanās “kropļo konkurenci” un “izspiež” no tirgus privātos uzņēmumus.

Publiskā un privātā sektora būtiska nelīdzsvarotība ir novedusi pie reālas materiālās nevienlīdzības, kas pārsvarā tiek uztverta kā nepatīkams jauniegūtās brīvības blakusefekts, nevis likumsakarīgs iznākums. Plašākas sabiedrības izpratne par makroekonomiku ir palikusi rudimentārā līmenī: privātpersona kaut ko saražo un gūst peļņu, bet valsts ar nodokļu palīdzību to viņai atņem, lai pārdalītu un “atdotu sliņķiem”. Šī naratīva efektivitāti nodrošina tā primitīvisms: tas apelē pie personas pašsvarīguma apziņas un citu morālās noniecināšanas kārdinājuma.

Un tomēr tas ir maldīgs un šiem maldiem ir nopietnas sociālas sekas. Galu galā, liela daļa iedzīvotāju strādā smagi, bet bagātāki netop. Kritiķis iebilstu, ka var strādāt smagi, bet ne gudri, taču šāda nostāja faktiski infantilizē visu sabiedrību. Latvija ir daļa no kapitālistiskās pasaules jau 30 gadus, bet, pretēji citām valstīm, nav spējusi izveidot efektīvu opozīciju vienveidīgajam politiskajam virzienam, kas dēvējams par galējo centrismu.[1]

Cita starpā, šo problēmu veicina izglītojošas, analītiskas publiskās informācijas telpas trūkums. Plašsaziņas līdzekļi nebūt nav neitrāls komunikācijas rīks – redakcionālie lēmumi, izvēlētais saturs, materiālu pasniegšanas veids ietekmē lasītāja/klausītāja/skatītāja uztveri. Mediju subjektīvisms nav problēma pati par sevi – problemātiski ir neskaidrie principi, kas nosaka informatīvās telpas pārvaldību. Esošā mediju vide ir haotiska un toksiska. Vairums nekritiski atbalsta valdošo politisko virzienu, pieņemot, ka tas ir vienīgais iespējamais un jebkurš cits virziens būtu tīrs populisms vai atgriešanās pagātnē. Savukārt tie mediji, kas nekautrējas kritizēt valdību un valsts institūciju darbību, mēdz to darīt vulgāri un vecmodīgi, nespējot piedāvāt progresīvus risinājumus nākotnei. Vēl citi ir pārņemti ar “viltus ziņu” apkarošanu, šādi, paradoksālā kārtā, tās vēl vairāk izplatot un popularizējot.

Tikmēr sociālais taisnīgums teju nekur nav postulēts kā mērķis un prizma, caur kuru vērot, analizēt un ziņot par notiekošo. Sociāli taisnīgas sabiedrības temats pārsvarā aprobežojas ar strīdiem par pabalstu apmēru, tā iekļaujoties jau ierastajā diskursā par privātā sektora saražotās bagātības pārdali. Taču šāds ietvars neatklāj saikni starp, teiksim, Eiropas Centrālās bankas politiku, Eiropas Komisijas noteiktajiem ierobežojumiem struktūrfondu realizēšanā un īres mājokļu trūkumu Rīgā. Tas neveicina izpratni par to, ka Altum palīdzības mehānismi faktiski ir veidoti tā, lai Valsts kase nesaņemtu bārienus no Briseles par fiskālās telpas nevajadzīgu izplešanu.

Citiem vārdiem – sociālā politika Latvijā ir nošķirta no makroekonomikas. Tautsaimniecība kopumā tiek uztverta kā atsvešināts spēks, bet ekonomikas nozares termini bieži ir nevis skaidrojoši, bet nozīmi maskējoši. Tāpēc ir nepieciešams informatīvs kanāls, kas izgaismo dažādu problēmu sociālekonomisko sasaisti un dara to kritiski – neslēpjoties no pārliecības, ka nākotnes sabiedrības pamatā būs vispārēji nodrošināta pieeja kvalitatīvai veselības aprūpei, labai izglītībai un taisnīgi apmaksātai nodarbinātībai. Pārfrāzējot 20. gadsimta izcilākā ekonomista Džona M. Keinsa teikto – mēs varam atļauties jebko, ko varam paveikt, tāpēc atliek tikai saprast, kā to paveikt.

[1]https://www.delfi.lv/news/versijas/andris-suvajevs-latvijas-politiska-diagnoze-galejais-centrisms.d?id=51146505