Vismaz četras idejas nākotnes politikai
Oktobra vidū es vadīju diskusiju par pandēmijas ekonomisko politiku, kas izvērtās drīzāk atskatā uz Latvijas pēdējo 30 gadu ekonomikas vēsturi. Tomēr kopā ar sarunas biedriem nolēmām turpināt diskusiju ar skatu uz nākotni, tāpēc brīvdienās ierakstījām vēl vienu diskusiju, šoreiz izvēloties četrus konkrētus priekšlikumus, kurus iztirzājām sarunas laikā. Pilns sarunas ieraksts ir pieejams šeit:
Saruna diemžēl angļu valodā, bet runājām par zemes nodokli, nacionālo attīstības banku, darba garantijas programmu un eksportu kā ekonomikas izaugsmes stūrakmeni. Dažas no apspriestajām idejām ir vieglāk, citas mazāk realizējamas, tomēr svarīgi būtu redzēt šādus iztirzājumus arī ministriju līmenī, jo, kā sarunas beigās norāda daži runātāji, valdība šobrīd laiž garām lielisku iespēju ielikt spēcīgus pamatus nākotnes ekonomikas struktūrai.
Iespējams, ir derīgi pārlasīt arī manu rakstu Delfos, ko publicēju martā: man pašam šķiet, ka lielākā daļa ideju joprojām ir vērtīgas un realizējamas.
Šobrīd valstī ir iestājusies politiska krīze. Nav skaidrs, ar ko vasarā nodarbojās Veselības ministrija, ja pat vēl 8. oktobrī ministre Kariņam esot norādījusi, ka stratēģija COVID-19 situācijas risināšanai nav nepieciešama. Medmāsas un pedagogi iet prom no darba, jo maijā visi priecājās par Latvijas “veiksmes stāstu” (vēsture atkārtojas), un man tiešām šķiet, ka Dombrava nebija vienīgais, kurš ticēja mistiskai latviešu imunitātei pret koronavīrusu:
Pūces caurlaide rada neparedzamu ietekmi uz visu koalīcijas struktūru. Petravičas demisija jau ir pieprasīta, un drīz, iespējams, redzēsim līdzīgus soļus no LIZDA attiecībā uz Šuplinsku. Šo pieminu, jo krīzes brīžos Latvijas politiskā vide kļūst vēl konservatīvāka nekā ierasts. Tāpēc cerēt uz ekonomiski progresīvu ideju ieviešanu esošajā konjunktūrā būtu naivi. Šīs drīzāk ir piezīmes nenoteiktai nākotnei.