1# Latvijas eiro pozīciju meklējot
COVID-19 ir devis jaunu impulsu viedokļu sadursmēm diskusijās par eirozonas uzbūves trūkumiem. Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu finanšu ministri joprojām nespēj vienoties par nepieciešamā finansiālā atbalsta apmēru, tā piešķiršanas principiem un sadales mehānismiem. Patlaban vienīgais lēmums ir 9. aprīlī panāktā vienošanās par ekonomikas stimulēšanu 540 miljardu eiro apmērā; šo pakotni veido 100 miljardi eiro bezdarbnieku pabalstiem, 200 miljardi eiro garantijām uzņēmumiem un vēl 240 miljardi eiro no Eiropas Stabilitātes mehānisma. Šis atbalsts ir vairāk kā nepietiekams ne tikai mazo summu dēļ. Nauda ir pieejama galvenokārt kā aizdevums, kas esošajā situācijā, visticamāk, nav labākais risinājums. ES valstu ministri noteikti akceptēs jaunus ekonomiku stimulējošus pasākumus, un idejas patiešām ir ļoti dažādas – no Eiropas Komisijas (EK) obligācijām līdz Eiropas Centrālās bankas (ECB) izdotiem vērtspapīriem.
Ir būtiski uzsvērt, ka nevienam nav līdz galam skaidrs, kādas varētu būt šo lēmumu reālās sekas. Jāapzinās, ka monetārā teorija bieži vien attīstās retrospektīvi: tiek pieņemti lēmumi, kuru ietekme pēc tam tiek racionalizēta, šādi kļūstot par normatīvu vadlīniju tālākām darbībām. Tāpēc nav šaubu, ka COVID-19 izraisītā krīze būs pagrieziena punkts arī teorijām, kas nosaka centrālo banku un valsts kases rīcību. Lai arī nav iespējams precīzi noteikt pārmaiņu virzienu, ir skaidrs, ka pārmaiņas notiks esošo institūciju ietvaros. Tāpēc ir svarīgi saprast gan to, kāda īsti būtu atšķirība starp EK un ECB vērtspapīriem, gan to, kāpēc vienotas ES obligācijas ir strīdīgas, kas vispār ir obligācijas un kādas ir Latvijas intereses šajā politiskajā virpuļviesulī. Latvijas Republikas Finanšu ministrija pirms pāris dienām publicēja ziņu, ka sagaidāmais IKP pieaugums 2022. gadā ir 3,5%. Ir skaidrs, ka šie aprēķini tiek veikti vien tāpēc, ka tos pieprasa ES, jo citādi nav izprotama šī pareģojuma bezjēdzība. Esmu pārliecināts, ka neviens šo ciparu neuztver nopietni. Neviens nezina, kas notiks tuvāko divu trīs gadu laikā un vai eirozona vispār pastāvēs esošajā veidolā. Manuprāt, ir nepieciešams sākt izstrādāt dažādus attīstības scenārijus, iekļaujot arī minējumus par izmaiņām Eiropas monetārajā savienībā. Ir jāatsakās no skaitļiem un mazliet jāpievēršas principiem.
Sākotnēji biju domājis rakstīt par šī brīža dažādajiem finansiālā atbalsta pasākumiem, kas norāda arī uz atšķirīgiem attīstības modeļiem. Tomēr, lai izprastu šo jautājumu, ir vajadzīgas priekšzināšanas, tāpēc nolēmu sākt no sākuma un skaidrot aktuālos jautājumus vēsturiskā kontekstā – parādīt, kāpēc tā vispār ir problēma un kā tā radusies. Ceru, ka tas ļaus labāk izvērtēt apgalvojumus par to, ko Latvija var vai nevar paveikt esošajā monetāro institūciju arhitektūrā.
Kas ir galvenā problēma eirozonas struktūrā?
Eiropas monetārā savienība jeb eirozona ir vēsturiski savāds veidojums: viena centrālā banka, deviņpadsmit valsts kases un vēl tikpat daudz nacionālās centrālās bankas, kas pārvalda 19 dažāda lieluma ekonomikas. Katrai ekonomikai ir sava struktūra: pieejamie dabas resursi, institucionālo zināšanu bāze, cilvēkresursi un ģeopolitiskais izvietojums, kā arī politiski noteikta valsts attīstības stratēģija. Eirozonas pamatā ir ticība, ka šajā dažādībā uzpeldēs vienota un visu vajadzībām atbilstoša naudas politika. Ticība ir jauka lieta, bet tā var būt arī postoša.
Modernās naudas sistēmas pamatā ir divas institūcijas: valsts kase un centrālā banka. Valsts kase nosaka valsts maksājumus: ja, piemēram, valsts iepērk no tevis kādu pakalpojumu, tad maksājums plūdīs caur valsts kasi; turpretī, kad tu maksā nodokļus, nauda nonāk valsts kasē. Centrālā banka ir īpaša ar to, ka valsts kase tajā ir atvērusi savu norēķinu kontu. Svarīgi pieminēt, ka teorētiski valsts kase varētu veikt un saņemt maksājumus arī bez centrālās bankas starpniecības, bet šī dinamika ir tīri vēsturiska īpatnība, kas laika gaitā kļuvusi par normu. Tomēr centrālā banka kļūst centrāla tāpēc, ka tā ir arī komercbanku banka. Jā, arī bankām ir bankas: gluži tāpat kā tev ir savs personiskais noguldījuma konts, arī bankām tāds ir nepieciešams, lai efektīvi veiktu savstarpējus norēķinus. Šādi centrālā banka kļūst par saikni starp publisko un privāto finanšu pasauli.
Eirozonas galvenā problēma ir tā, ka Eiropas Centrālā banka nespēj veidot šīs saiknes funkciju. Kāpēc? Tāpēc ka 123. pants Līgumā par Eiropas Savienību to aizliedz.[1] Citā rakstā atgriezīšos pie šī ļoti svarīgā noteikuma.
Centrālo banku galvenais rīcības instruments ir īstermiņa procentu likmju noteikšana. Tradicionāli, ja ekonomika sasilst, nodarbinot arvien vairāk cilvēku un radot aizvien lielāku saražoto preču un pakalpojumu apjomu, tad centrālā banka paaugstina procentu likmi. Bankām un uzņēmumiem aizņemties kļūst dārgāk, kas samazina ekonomiskās darbības apjomu un attālina inflācijas draudus. Turpretī, ja centrālā banka vēlas stimulēt ekonomiku, tā samazina procentu likmes – aizņemties ir viegli, kam vajadzētu rosināt aktivitāti. Tomēr, kā redzēsim turpmākajos rakstos, tas reti izdodas. Eirozonā procentu likmes ir bijušas tuvu nullei vai pat ar mīnusa zīmi jau vairākus gadus, bet tas nav veicinājis ekonomisku izaugsmi.
Eirozona ir pretrunīgs veidojums tāpēc, ka dažādām valstīm dažādos brīžos ir nepieciešamas dažādas procentu likmes. Piemēram, Latvijas ekonomika var pieredzēt strauju izaugsmi: iekšzemes kopprodukts pieaug par 4% gadā, bezdarbs pastāvīgi samazinās un algas kopumā pieaug. Centrālo banku vadītāji var nospriest, ka laiks pacelt likmes, lai mazliet piebremzētu tautsaimniecības aktivitāti. Tikmēr, teiksim, Itālijā izaugsme var būt lēna, iespējams, pat negatīva: bezdarbs pieaug un algas stagnē. Procentu likmēm vajadzētu samazināties, lai veicinātu aktivitāti. Lūk, cietais rieksts – ko darīt, ja Itālijai un Latvijai ir viena un tā pati centrālā banka? Pacelt vai samazināt likmes?
Ja jau šāda monetārā arhitektūra ir tik savāda un pretrunīga, kāpēc tā tika ieviesta?
Šis ir miljons dolāru jautājums ar sarežģītu vēsturi. Starptautiskā Valūtas fonda ekonomists Ašoka Modi (Ashoka Mody) ir uzrakstījis interesantu eirozonas vēsturi EuroTragedy: A Drama in Nine Acts, kurā ik pa laikam piemin, ka neviens nevēlējās eiro, bet beigās visi kaut kā izlēma to ieviest. Galvenā pretruna starp valstu atšķirīgajām monetārajām vajadzībām vienmēr ir bijusi skaidra. Turklāt arī riski bija zināmi. Ja divām valstīm ir vienota valūta un viena no tām vēlas izvērst aktīvu fiskālo politiku, palielinot deficītu un parāda līmeni, valstu obligācijām var pieaugt procentu likmes (nākamajā rakstā parādīšu, ka tas nav neizbēgami ar attiecīgu monetāro infrastruktūru). Ieviešot vienotu valūtu, valstis kļūst līdzatbildīgas, bet ar ierobežotu spēju šo atbildību realizēt, ja netiek ieviesta arī vienota centralizēta politiskā autoritāte – tātad Eiropas Savienības līmeņa valdība. Viens no pieņēmumiem par eiro ieviešanas iemesliem ir tieši šāds: ticība, ka vienota monetārā sistēma veicinās dziļāku politisko integrāciju, kas izpaustos vienotā nodokļu sistēmā. Tomēr nekas tāds nav noticis.
Pieminēšanas vērti ir vēl vairāki faktori. 1971. gadā ASV atteicās no zelta standarta, tā faktiski likvidējot līdz tam pastāvošo globālo monetāro kārtību, kas tika dēvēta par Bretonvudsu, atsaucoties uz tās vietas nosaukumu, kur šī kārtība tika ieviesta. Dolārs tika piesaistīts zeltam, savukārt pārējās nacionālās valūtas tika piesaistītas dolāram. Ja tev bija unce zelta, tu varēji aiziet uz ASV Federālo rezervju banku un saņemt 35 dolārus. Ja tev bija X daudzums grieķu drahmu, tu varēji dabūt Y daudzumu ASV dolāru vai Z daudzumu britu sterliņu mārciņu. Maiņas kursi bija vairāk vai mazāk fiksēti, kas nodrošināja sistēmas stabilitāti caur kapitāla plūsmu kontroli. Tomēr dažādu iemeslu dēļ (tos varbūt izdosies iztirzāt citreiz) maiņas kurss starp ASV dolāru un zeltu sabruka. Ja tev bija 35 dolāri, tu varēji nopirkt unci zelta no ASV Federālo rezervju bankas un pārdot šo unci privātajos tirgus par augstāku cenu. Gluži loģiski tas noveda pie tā, ka zelts sāka lēnām plūst projām no ASV. Tāpēc prezidents Niksons nolēma pārtraukt dolāra konvertējamību zeltā un kopš tā brīža valūtu vērtība un to maiņas kursi kļuva svārstīgi. Eiropas valstu ekonomikas pieredzēja valūtas devalvācijas un tam sekojošas inflācijas. Ideja par eiro balstījās centienos stabilizēt Eiropas monetāro ekonomiku.
Atkāpe: kas ir inflācija un devalvācija?
Inflācija ir preču un pakalpojumu cenu pieaugums. Devalvācija ir vienas valūtas vērtības samazināšanās attiecībā pret citām valūtām. Vairākas Eiropas lielvalstis, piemēram, Francija un Itālija, regulāri devalvēja savu valūtu, lai veicinātu savu preču/pakalpojumu globālo konkurētspēju. Ja Itālija devalvēja savu valūtu, tad itāliešu ražotās preces kļuva lētākas un palielinājās to eksports (tikmēr importa preces sadārdzinājās, kas veicināja cenu pieaugumu). Turpretī inflācija nozīmēja dažādu ražošanas izmaksu pieaugumu, kas samazināja galapatēriņa preču/pakalpojumu konkurētspēju un tātad eksporta apjomu. Eiropas valstis iesaistījās tā sauktajā “konkurējošajā devalvācijā” (competitive devaluation), regulāri devalvējot savu valūtu, lai attiecīgi uzlabotu savas produkcijas eksportspēju. Bet šāda regulāra nestabilitāte nav īsti izdevīga nevienam.
Tomēr eiro ieviešanai bija arī atklāti politiski iemesli. 1989. gadā, krītot Berlīnes mūrim, sauklis par vienotu Vāciju kļuva par pamatu mitoloģiskām idejām par vienotu Eiropu (tās virmoja gaisā jau kopš Otrā pasaules kara beigām). Franciju uztrauca Vācijas apvienošanās, jo Vācija, pateicoties labvēlīgai ASV attieksmei, jau tobrīd bija kļuvusi par spēcīgāko Eiropas ekonomiku. Vienota valūta nodrošinātu abu Eiropas lielvalstu kopīgas politiskās intereses. No ekonomiskā skatpunkta, Vācijai nebija īpašas intereses ieviest eiro, jo vācu marka bija pārliecinoši spēcīgākā valūta Eiropā – kāpēc tai ļaut citām valstīm diktēt tās monetāro politiku un vēl uzņemties riskus saistībā ar problēmām citu valstu tautsaimniecībā? Ja, piemēram, Itālijas valdība nolemtu ar lielām investīcijām attīstīt savu autoražotni, tam būtu ietekme uz eiro valūtas maiņas kursu – varbūt pieaugtu inflācija, kas savukārt mazinātu Vācijas eksporta apjomus. Vācijas kancleram Helmutam Kolam (Helmut Kohl) nācās apsolīt vietējām interešu grupām, ka Vācija neuzņemsies atbildību par citu valstu investīciju riskiem un eiro neapdraudēs vācu rūpniecības konkurētspēju. Eirozonas būtību nevar izprast, nezinot šī vēsturiskā procesa aizkulises. Faktiski visus šī brīža eirozonas izaicinājumus var reducēt uz Vācijas nevēlēšanos upurēt savas nacionālās ekonomiskās intereses citu valstu dēļ.
Raksts kļūst pārāk garš, tāpēc liksim šeit komatu. Pagaidām svarīgi paturēt prātā, ka eirozona vienmēr ir bijusi strīdīga un pretrunīga. Romantizētas idejas par valūtas vienojošo spēku nepakļaujas ekonomikas likumsakarībām. Nākamajā rakstā pievērsīsimies 1992. gadā noslēgtajam Māstrihtas līgumam un Eiropas Centrālās bankas izveidei, kas bija Vācijas risinājums tās politekonomiskajai dilemmai. Lai labāk izprastu ECB savādību, ieskicēšu arī “tradicionālās” attiecības starp valsts kasi un centrālo banku, kas vienlaikus sniegs priekšstatu par naudas radīšanas procesu kopumā.
Ja izlasītais šķiet vērtīgs un interesants, var droši dalīties tālāk! Ja ir kādi jautājumi/komentāri par uzrakstīto, atstāšu iespēju komentēt zem raksta, bet var arī rakstīt personiski: andris.suvajevs@gmail.com
[1]https://eur-lex.europa.eu/resource.html?uri=cellar:2bf140bf-a3f8-4ab2-b506-fd71826e6da6.0012.02/DOC_2&format=PDF